Izstāde "Sibīrijas liecības"



Par izstādi

Apmeklētāji varēs iepazīties ar Ogresgala pagasta “Daugavas Svēdros” dzīvojušās Strautu ģimenes vēstulēm. Pēteris Bernhards Strauts un viņa sieva Milda Auguste Dorota 1942. un 1943. gadā rakstīja viens otram vēstules uz ieslodzījuma vietu “Vjatlagā” un nometinājumu Krasnojarskas novadā. Strautu ģimene bija viena no retajām, kurai izdevās izdzīvot pilnībā, ieskaitot bērnus.

Diemžēl izstāde vēsta arī par daudz traģiskākiem gadījumiem: Silgaiļu ģimenē, kuru 1941. gada 14. jūnijā deportēja no Tomes pagasta “Kraukļiem”, izdzīvoja tikai meita Ilga, kura atgriezās Latvijā 1946. gadā. Viņas tēvs, māte un jaunākais brālis Sibīrijā mira.

Sarežģīts bija Meļņikovu ģimenes liktenis. Tās galva Teodors neilgi pirms 1941. gada 14. jūnija tika brīdināts par iespējamu arestu, un pārgāja nelegālā stāvoklī. Diemžēl tas neglāba no deportēšanas viņa sievu un divas meitas, kuras tobrīd atradās mājās. Vēl divām meitām izdevās izvairīties no izsūtīšanas, jo viņas mācījās skolā Pļaviņās. Pēc Otrā pasaules kara, 1950. gadā Teodoru Meļņikovu arestēja un notiesāja. Ģimene satikās tikai 1956. gadā.

Izstādē esponēti arī jaunā un talantīgā mākslinieka Laimoņa Jungas zīmējumi no Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājuma un ģimenes kolekcijas. Tie darināti ieslodzījumā Karēlijā un nometinājumā Intā laikā no 1947. līdz 1959. gadam. Piecpadsmit gadus veco Laimoni, kurš bija Viļakas ģimnāzijas audzēknis, 1945. gada rudenī apcietināja par darbību nelegālā jauniešu pretošanās organizācijā un piesprieda 7 gadus ieslodzījumā.

Savdabīgs materiāls ir deportētās daugavpilietes Hasjas Frišeres vēstule ar ēdienu receptēm, kas no Krasnojarskas novada sūtīta vīram Ovsejam Mendelam uz, “Vjatlaga” nometni. Šī vēstule ir skaudra liecība par badu, jo ilgstošs pārtikas trūkums maina cilvēka apziņu, liekot domāt tikai par ēšanu. To apliecina arī pievienotie citāti, kuros “Azov” pulka karavīri atceras badu, kuru piedzīvoja 2022. gadā, atrodoties krievu gūstā.

Izstādes veidotāji atgādina –– tas, ko uzskatījām par pagātni, diemžēl, var atkārtoties. Bet ikviena spēkos ir darīt visu iespējamo, lai to nepieļautu.



Komunistiskā režīma represijas Latvijā sākās uzreiz pēc 1940. gada 17. jūnijā notikušās okupācijas. Laikā no 1940. gada 18. jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām kopumā tika apcietināti vismaz 3737 cilvēki. PSRS represīvo iestāžu (NKVD un NKGB) struktūrvienību – Latvijas PSR iekšlietu komisariāta, Latvijas PSR valsts drošības tautas komisariāta ēkā Rīgā un Daugavpils cietumā laikā no 1941. gada 15. janvāra līdz 25. jūnijam nāves sodus izpildīja 198 cilvēkiem.

1941. gada 14. jūnijā notika masveida iedzīvotāju deportēšana. Tās mērķis bija iznīcināt Latvijas intelektuālo, ekonomisko un militāro eliti, kā arī novērst pretošanās kustības izveidošanos. Deportācijas norisi plānoja, kā arī dokumentāciju un cilvēku sarakstus sagatavoja čekisti – Latvijas PSR NKGB darbinieki. Kopumā no Latvijas aizveda 15 443 cilvēkus. 5263 no deportētajiem ieslodzīja nometnēs, no kuriem 700 cilvēkiem piesprieda un izpildīja nāves sodu, bet 3453 mira no bada un slimībām. Arestēto ģimenes locekļus nometināja Krievijas Sibīrijas daļā – Krasnojarskas novadā, Novosibirskas apgabalā, kā arī Kazahstānas ziemeļos. Īpaši pirmajos nometinājuma gados mirstība bija augsta. Nometinājumā mira 1940 civēki.

Sākoties Otrā pasaules kara darbībai starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, visus apcietinātos no Latvijas cietumiem pārvietoja uz Astrahaņas, Soļiļeckas, Novosibirskas un Jeņisejas cietumiem Krievijā, kā arī Petropavlovskas cietumu Kazahstānā. Kopējais skaits pārsniedza 2000 cilvēku. Vismaz 248 piesprieda un izpildīja nāves sodu, bet lielākā daļa to, kuriem piesprieda ieslodzījumu, mira nometnēs no bada un slimībām.

Kara darbības laikā – no 1941. gada 27. jūnija līdz 4. jūlijam Rīgas Centrālcietumā, Liepājas un Rēzeknes milicijā, pie Valkas čekas ēkas, Valmieras cietumā, Greizajā kalnā pie Ludzas un Krustpils aerodromā bez tiesas tika nošauti vismaz 187 cilvēki.



Pēc Latvijas teritorijas otrreizējās okupācijas – no 1944. gada vasaras, aresti atsākās. Līdz 1980.–to gadu beigām apcietināja ap 40 000 cilvēku. Daudziem tika piespriesti nāves sodi, kurus līdz 1953. gadam izpildīja Rīgas Centrālcietumā, bet pēc tam Krievijā. Precīzs ieslodzījumā mirušo skaits joprojām nav noskaidrots.

Laikā no 1944. gada līdz 1957. gadam Latvijā notika nelegāla bruņota cīņa ar komunistiskās okupācijas režīmu, kurā piedalījās vismaz 13 000 nacionālie partizāni. Kaujās krita 2407 partizāni, bet arestēti tika 5489, no kuriem 498 piesprieda un izpildīja nāves sodus.

1949. gada 25.–27. martā notika otrā masveidīgā iedzīvotāju deportēšana, kuras laikā uz Sibīrijas Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem izveda 44 271 cilvēku. Deportācija pamatā skāra lauku iedzīvotājus, jo viņi nevēlējās stāties kolhozos, kā arī bija galvenā bruņotās nacionālās pretošanās kustības atbalsta bāze. Deportācijas mērķis bija vienādot Latviju ar Krieviju, lai  okupācijas varai šeit būtu vieglāk valdīt. Atšķirībā no 1941. gada, 1949. gada deportācijas laikā nebija arestēto kategorijas, un ģimenes netika šķirtas. Arī šīs deportācijas dokumentāciju sagatavoja un plānus veidoja čekas darbinieki.

Sabiedrībā, diemžēl, pastāv mīti par vietējās civilās pārvaldes un komunistiskās partijas darbinieku iesaisti deportējamo cilvēku atlasē. Šie apgalvojumi nav patiesi, un tiem nav pierādījumu.



Izstādes veidotāji

Dr.hist.Ritvars Jansons

Ritvars Jansons ir vēstures zinātņu doktors, Ogres Vēstures un mākslas muzeja vadītājas vietnieks zinātniskajā darbā. Specializējies komunistiskā okupācijas režīma un tā represiju izpētē. Autors monogrāfijai Latvijas PSR drošības iestāžu darbība:(1944-1956). Kopā ar Agritu Ozolu sarakstījis grāmatu Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Cilvēks padomju represiju sistēmā. 1941 – 1956.  Referējis starptautiskās konferencēs. Veidojis izstādes Latvijas Okupācijas muzejā, Latvijas Valsts arhīvā un Tukuma muzejā.


Mag.hist. Inese Dreimane

Pētījusi tēmas, kas saistītas ar bruņoto nacionālās pretošanās kustību un komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbību 20. gs. Vēsturiskā romāna "Vēstule ar pielikumu" (2019) autore. Šobrīd izdevniecībai iesniegta monogrāfija par Latvijas civiliedzīvotāju beztiesas sprieduma nošaušanu Rīgas Centrālcietumā 1941. gada jūnija beigās.

Olivers Pavičevičs

Latviešu izcelsmes dizainers un programmētājs, speciālists vizuālo efektu nozarē. 2002. gadā beidzis Mākslas akadēmiju Itālijā, Milānā NABA -  Nuova Academia di belle Arti, jauno mediju fakultāti. Kopš 2000. gada nodarbojas ar nozīmīgiem eksperimentiem  industriālās virtuālās realitātes un interaktīvā dizaina laukā. 2006. gadā izveidoja ORGANISMuzeum, vienu no pirmajiem tiešsaites 3D interaktīvajiem muzejiem, eksperimentējot un attīstot jaunas mākslas prezentēšanas tehnoloģijas virtuālajā realitātē. 2016. gadā saņēma divas BEA balvas: par labāko imersīvo dizainu MTV Eiropas gada balvas (EMA) noslēguma ceremonijai un PricewaterhouseCoopers (PwC) pasākumam. Viņa programmas šobrīd tiek pielietotas pasaules kinostudijās (ieskaitot Holivudu), veidojot 360 lenķa video filmas un producējot VR (virtuālo realitāti). 2016. - 2017. g. strādāja kopā ar itāļu slavenāko XX gadsimta skulptoru Arnaldo Pomodoro, radot virtuālajā realitātē viņa darbu interpretāciju "Labyr-into". Šis darbs 2 mēnešus  bija izstādīts  lielākajā Itālijas Laikmetīgās mākslas muzejā Palazzo Reale, Milānā.

Latvijā O. Pavičevičs atgriezies 2023. gadā, īstenojot virtuālās realitātes projektu Zilākalna muzejā, Valmieras novadā (2019), kā arī multimediālās un paplašinātās realitātes projektu bērnu grāmatai "Kurbads" (izdevniecība "Zvaigzne", 2022. g.).




  • Izstādes tekstu tulkojums angļu valodā/ Philips Birzulis