Muzeja jaunieguvums – alpīnista Aivara Bojāra jaka


Alpīnista Aivara Bojāra (1959-1993) virsjaka ir ļoti īpašs muzeja jaunieguvums ne tikai tādēļ, ka jaka kopā ar tās īpašnieku pabijusi vairāk kā 8000 metru augtumā ceļā uz pasaules augstāko virsotni Everestu, bet arī tādēļ, ka tā saistīta ar notikumiem, kam 1990. gadu sākumā sekoja līdzi vairāki Latvijas laikraksti.

Jaka muzejā nonākusi kā bijušā Ogres komercbankas direktora Voldemāra Eihes dāvinājums. Eihes ģimenei jaku nodevusi kaimiņiene un ģimenes draudzene, alpīnista māte Lūcija Bojāre.

Aivars Bojārs bija pazīstams un pieredzējis alpīnists, Latvijas jaunatnes kalnākāpēju asociācijas prezidents, ārsts un treneris daudziem no Latvijas 1980. gadu jaunajiem klinšu kāpējiem. Vienkāršo silto sporta virsjaku alpīnists vilcis savā pirmajā un vienīgajā kāpienā Everestā (8848 m), kad 1992. gada novembrī uzsāka ceļu pretim savam sapnim – pasaules augstākās virsotnes iekarošanai. Jaku uz krūtīm rotā emblēma ar stilizētu Lietuvas karogu un uzrakstu “Everst ‘92”, jo Baltijas alpīnistu ekspedīciju sagatavoja Lietuvas alpīnistu federācija. Lai arī alpīnisti bija rūpīgi sagatavojušies, bija iegūta nepieciešamā fiziskā sagatavotība un inventārs, jau pirms kāpiena Bojārs kādā intervijā atzīst, ka visu noteiks laikapstākļi.  Alpīnistam izrādās taisnība, un Everesta 1992. gada ekspedīcija vairāk kā 8000 metru augstumā spiesta kapitulēt slikto laikapstākļu dēļ, kad kalnā kāpējus pārsteidz sniega vētra un draudīgas brāzmas. Taču kaislīgais alpīnists nedomā atmest domu par Everestu un plāno kāpt atkal. Kādā intervijā Aivars Bojārs stāsta par savām alkām pēc kalniem:

“Himalaji ir "baltās salas" alpīnistiem. Tas ir visas pasaules garīguma pols. Braucu uz turieni, nezinot, kas mani pievelk – vai augstās virsotnes vai garīgums. Galu galā, ja es nebūtu alpīnists, es tur ierastos kā ceļotājs. Alpīnisms ir mans ceļš, lai nonāktu šajā garīguma pasaulē. Dzīvē viss ir virzīts uz kādu virsotni. To sasniedzot, izvēlamies nākamo. Visa dzīve ir kāpšana – citreiz veiksmīga, citreiz ne. Katram cilvēkam dzīvē ir jāatrod savas "baltās salas", bet Himalaji ir universāla vieta visiem. Katram vajadzētu tur nokļūt, lai gūtu spēkus dzīvot. Varu tikai novēlēt katram atrast savas "baltās salas".”

Lai plānotu jaunu kāpienu Everestā, 1993. gada februārī Aivars Bojārs vairāku savu audzēkņu pavadībā dodas uz Kaukāzu, kur treniņkāpienā kāpj Elbrusā (5642 m). Diemžēl šis kļūst par 33 gadus vecā alpīnista pēdējo kāpienu un sapnis par Latvijas Republikas karoga uznešanu Everestā paliek neīstenots. Aivars Bojārs traģiski iet bojā noslīdot pa nospoguļoto ledus klātni. Kāds alpīnistu grupas dalībnieks stāsta: “Pusceļā Aivaram paslīdēja kāja un 50 grādu slīpajā nogāzē palīdzēt nevarējām.” Vēlāk daudzi šo pieredzējušā alpīnista bojāeju salīdzina ar augstas klases pilota nosišanos, braucot ar divriteni.

Jāatzīmē, ka 1992. gadā, kad A. Bojārs kopā ar lietuviešu ekspedīciju gatavojās “ieņemt” Everestu, tajā vēl nebija uzkāpis neviens no nule kā neatkarību atguvušo Baltijas valstu alpīnistiem. Tikai 1993. gada maijā laikraksti vēstīs, ka 10. maijā Everestu sasniedzis pirmais Baltijas valstu alpīnists lietuvietis Vladis Vitkausks. Kopā ar savas valsts karogu virsotnē uznesot arī Latvijas karogu, ko neizdevās veikt Aivaram Bojāram 1992. gada ekspedīcijas sastāvā.

Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste Santa Šustere

Muzeja jaunieguvums – Sibīrijas piezīmju grāmatiņa

Ar martu Ogres Vēstures un mākslas muzejs aizsāk stāstu rubriku “Muzeja jaunieguvums”. Tajā stāstīsim par īpašākajiem no priekšmetiem, ko muzejs pēdējā laikā ieguvis krājuma papildināšanai. Atzīmējot Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu - 25. martu -, stāsts par kādu izsūtījumā lietotu un tā īpašnieces gadu desmitiem saglabātu liecību.

1949. gada 25. marts neskaitāmu izvesto atmiņās saglabājies kā neziņas, baiļu un drūmas nolemtības pilna diena. Todien tika arestēti un steigā uz nometinājuma vietām attālajos PSRS apgabalos aizvesti vairāk kā 42 000 Latvijas iedzīvotāju (13 504 ģimenes). Daļa no viņiem smago dzīves apstākļu dēļ (nepietiekams uzturs, smags fiziskais darbs, aukstums un slimības) mira ceļā, daļa savās nometinājuma vietās tālumā, taču vairums, izciešot grūtības, 1950. gadu otrajā pusē atgriezās Latvijā.

 Viena no desmitiem tūkstošu, kam izdevās atgriezties Latvijā, bija Lidija Caunīte. Par viņas gadiem izsūtījumā informāciju glabā neliela, dzeltējusi piezīmju grāmatiņa.

Kabatas izmēra grāmatiņa Ogrē, kādas mājas bēniņos Rīgas ielā atradis ēkas jaunais īpašnieks. Par laimi, nojauzdams nelielā blociņa emocionālo un vēsturisko vērtību, vīrietis to nogādājis muzejam.

Grāmatā “Aizvestie 1949. gada 25. marts” izsūtīto tūkstošu sarakstā atrodams arī Lidijas Caunītes vārds. 25. marta rītā viņa kopā ar saviem ģimenes locekļiem – meitiņu, brāli un tēvu, kā arī krusttēvu ar ģimeni – uzsāka ceļu uz Tomsas apgabala Teguļdetas rajonu. 1956. gadā Lidija Caunīte, viņas brālis un krusttēva ģimene no nometinājuma atbrīvoti. Taču septiņi gadi Sibīrijā nesuši sāpīgus zaudējumus – 1950. gada janvārī 60 gadu vecumā mirst sievietes tēvs, bet šī paša gada oktobrī 4 gadu vecumā no plaušu karsoņa mirst sievietes meitiņa Valda. Īsās frāzes piezīmju grāmatiņā ļauj tikai nojaust un iztēloties sievietes piedzīvoto.

 Piezīmes

25. marts, piektdiena: “Sākums sark. rev.”; “Mūsu arestēšanas diena. ½ 9 izbraucam no mājas.” [Šeit un turpmāk saglabāta autores rakstība]

26. marts: “½ 8 vakarā izbraucām no Ogres”

27. marts: “½ 3 pārbraucām Latvijas robežu”

Turpmākās dienas fiksēti pilsētu nosaukumi, kuriem cauri ved vilciena ešalons ar arestētajiem. “Veļikie Luki – Bolovaje – Ribinskā – Daņilovā – Kirovā – Molotovā – Sverdlovskā – Omska – Novoja Sibirska – Taiga, vakarā iebraucam Tomskā ...“

10. aprīlis: “Izlādējāmies no ešalona bēgļu nometnē.”

14. aprīlis: “Nodeva pases”

16. aprīlis: “Sāk.”

 

Turpmākās dienas kalendārā aizpildītas neregulāri. Pārsvarā pierakstīti darbi: malkas gādāšana, labības kulšana, pļaušana, govju slaukšana u.c, laikapstākļi, nosūtītās un saņemtās vēstules, pa kādam aprēķinam, pa retam parādās kāds uzvārds, par ko paskaidrots “aizveda uz slimnīcu; apglabājām”.

 Plašākos tekstos jūtamas skumjas, nostaļģija pēc mājām. 1949. gada decembrī sieviete raksta: “Svētku dienas paiet mājas darbos. Dzimtenē viņas atzīmē citādi. Eglītes gaišās svecītes mirdzēja pagājušo gadu mūsu mājās. Šogad to nav un Dieviņš zina ko darīsim nākošo gadu.”

 Blociņš vairākos atvērumos ir sašvīkāts, iespējams, te zīmēt vingrinājusies sievietes meitiņa Valda. Kādā no lappusēm švīkājumu virpuļa vidū tā arī ierakstīts “Valda”.

 Plašāki apraksti atsevišķām dienām atrodami grāmatiņas beigās. Piemēram – “Ārā šausmīgs burāns. Šodien mazgāju veļu. Jābrauc arī pēc malkas. Jo malka tikai kādai dienai. 26. februārī pārdevu tēva brilles par kartupeļiem. 23. feb. Valdai potēja bakas.”

 1950. gada 25. marts – “Šodien paliek gads kamēr prom no dzimtenes. Ārā vēl dziļš sniegs un putenis lai gan saulīte silda siltāki kā ziemu un domājam ka arī šeit drīz būs pavasars. Lai atzīmētu dienu kurā atstājām dzimto sētu, rakstīšu vēstuli dzimtenei.”

 Grāmatiņa aizpildīta vairāku gadu garumā, tāpēc vietām blakus 1949. gada ierakstiem atrodamas piezīmes par 1950. gadu. Redzams, ka pēc 1950. gada pārdzīvojumiem, īpaši meitas zaudējuma, sieviete pārstāj rakstīt. Pēdējie ieraksti  -  labotie dienu nosaukumi – datēti ar 1957. gadu un visticamāk rakstīti, lai piezīmju grāmatiņu varētu izmantot kā kalendāru arī 8 gadus pēc tās izdošanas.

 1949. gada marta represijas, galvenokārt, bija vērstas pret individuālajām zemnieku saimniecībām un “kulaku kā šķiras” iznīcināšanu, lai būtu iespējams uzsākt vispārēju, paātrinātu, piespiedu kolektivizāciju. Viena no šādām zemnieku saimniecībām, kuru šī plāna ietvaros bija paredzēts likvidēt, bija Ikšķiles pag. “Stariņu” mājas, tāpēc tās iedzīvotājiem – Lidijas Caunītes ģimenei 25. marta rītā tās bija jāpamet.

 Nelielais piezīmju grāmatiņas formāts neļauj izplūst plašos aprakstos un visticamāk, tam nav nedz laika, nedz vēlēšanās, tomēr īsās, paviršās frāzes un koncentrētie dienu apraksti ir emocionāli spēcīga vēstures liecība par to, kas īsti ir šis datums – 25. marts –,  kurā izkaram valsts karogus ar melno sēru lenti.

 

Santa Šustere,

Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste

 

Atradums Brīvības ielas skvērā

 

Ogres Vēstures un mākslas muzejā nonācis interesants atradums – sena būvdetaļa, kas atrasta Ogrē, Brīvības ielas skvēra  pārbūves darbos. Traktoram nolīdzinot skvēra centrā esošo uzkalniņu, Ogres novada pašvaldības ainavu arhitekte Senija Proose pamanīja ko neparastu - priekšmetu, kas varētu būt kādas būvdetaļas fragments.  Visai smago no betona gatavoto atradumu S.Proose nogādāja muzejā.

Muzeja arhīvā glabājas dokumenti un fotomateriāli par Brīvības skvēra apbūvi jau no 20. gadsimta sākuma. Šis atradums ir taustāma vēsturiska liecība par Ogres pilsētas senāko vēsturi, par ēku, kas kādreiz atradusies skvērā.

 1910. gadā uzņēmējs Mārcis Paucītis tagadējā Brīvības ielas skvēra centrā, tolaik Lindenbergas ielas un Bērzu alejas stūrī, uzcēla skaistu, lielu namu un stalli. Projekta autors bija pazīstamais arhitekts Makss fon Ozmidofs. Diemžēl ēkas mūžs nebija ilgs. 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, M.Paucītis līdzīgi daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Veselus divus gadus Ogres pilsētas teritorija  atradās frontes joslā un bija pakļauta spēcīgai vācu armijas apšaudei no Daugavas kreisā krasta. Gandrīz visa Ogres kūrorta vasarnīcu apbūve un zemnieku saimniecības tika sagrautas.

Atgriežoties mājās no Krievijas, ēkas īpašnieks M. Paucītis sava nama vietā ieraudzīja vien gruvešu kaudzi. Stallis gan bija saglabājies, tas tika pārbūvēts par dzīvojamo ēku, kura vēl arvien atrodas skvērā.

Kā redzams senajā ēkas fotogrāfijā, tagad skvērā atrastā betona būvdetaļa ir fragments no dekoratīvā nožogojuma, kas atradies pie ēkas fasādes ieejas durvīm. Iespējams, skvērs glabā arī citas liecības par tur kādreiz atradušos ēku.

 

Evija Smiltniece

Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore

 

 

Muzeja jaunieguvums – porcelāna sevīze “Vita”


 

Jaunieguvumi līdz muzeja krājumam nonāk dažādos veidos – lielākoties tie ir dāvinājumi no cilvēkiem, kuri lietas vairs nevēlas glabāt, bet, apzinādamies priekšmetu materiālo vai sentimentālo vērtību, nevēlas arī tās izmest.

Šī mēneša jaunieguvums – Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikas porcelāna servīze – noteikti ir viens no tādiem priekšmetiem, jo muzejā nonāca teju no kādas Tīnūžu ielas daudzdzīvokļu nama atkritumu tvertnes. Jāsaka paldies tās anonīmajam īpašniekam, izmešanai trauki bija sakrāmēti kastē un saudzīgi atstāti blakus atkritumiem, nevis izbērti konteinerā.

Konkrēto servīzi „Vita” varam dēvēt par lielisku muzeja krājuma ieguvumu. Servīzes vērtību palielina trauku labais stāvoklis, kā arī tas, ka komplekts ir nosacīti pilns. Saglabājušies pamatpriekšmeti – kafijas kanna, krējuma trauciņš un cukurtrauks, visi ar oriģinālajiem vākiem, kā arī sešas kafijas tasītes un septiņas apakštasītes. Trūkst vienīgi deserta šķīvīši (lielāki par apakštasēm, gludi, ar rievotu maliņu, parasti balti un mala dekorēta ar to pašu rakstu, kas uz kannas un tasīšu korpusa). Tasīšu un apakštasīšu skaits atšķiras, jo visdrīzāk servīze bija paredzēta lielākam cilvēku skaitam, šis ir tas, kas gadu desmitu laikā palicis no pilnā komplekta. Šāda veida servīzēm tā saukto “trio” – tasi, apakštasi un šķīvi – varēja iegādāties atsevišķi, gan kā suvenīru, gan esošās servīzes papildināšanai. Iespējams arī, ka praktisku apsvērumu dēļ īpašnieks deserta šķīvīšus nolēmis paturēt (tie ir lielāki, tāpēc daudzfunkcionālāki par apakštasēm). 

Kā palīdzēja noskaidrot Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja Iliana Veinberga: “Servīze ir no agrīnajiem ražošanas posmiem, jo cukurtrauks ir vēl “vecais”, proti, ar paplašinātu augšdaļas atvērumu, drīz vien pēc šī dizaina izstrādes ražošanas apsvērumu dēļ cukurtrauks tika ražots apvērsts – ar šauru augšdaļu un platu apakšdaļu”. 

Tātad trauku komplekts, visticamāk, datējams ar 1960. gadu beigām, lai gan šāda tipa servīzes (ar apvērsto cukurtrauka formu) masveidā ražotas arī 1970. gados. Tā darināta no tā sauktā plānsienu porcelāna, kas plaši izmantots 1970. gados un šajā laikā kļūst par vienu no rūpnīcas specialitātēm. Trauku gatavošanai izmantotas dažādas tehnoloģijas: kafijas un krējuma kanna, cukurtrauks un tases ir lietas, apakštases – formētas.

Lai arī ikdienā reti aizdomājamies, gandrīz aiz katras sadzīviskās lietas ir kāds mākslinieks, tehnologs, dizainers, kura stundām ilgais darbs vēlāk pārtop par taustāmiem priekšmetiem, kas veido mūsu ikdienu, interjeru un gaumi. Servīzes “Vita” formu veidojusi ilggadējā Rīgas porcelāna fabrikas dizainere Zina Ulste, dekoru – māksliniece Maija Zagrebajeva. Ar dažādu dekoru variācijām “Vita” ir viena no Rīgas porcelāna rūpnīcas populārākajām un visilgāk ražotajām servīzes formām.

 

Ogres Vēstures un mākslas muzeja

Vēstures speciāliste Santa Šustere

 

Muzeja krājumu bagātina padomju laika lelles


Pavisam nesen Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājums papildinājies ar nozīmīgām padomju laiku liecībām. Ogrēniete Kristīna Apine (agrāk- Lielbriede) muzejam uzdāvinājusi savas bērnības rotaļu draudzenes: 4 lelles, kā arī gumijas vistiņu un Maskavas olimpisko spēļu talismanu - lācīti.  Apbrīnojami ir tas, ka visas šīs 40 gadus senās rotaļlietas  šobrīd izskatās gluži kā no veikala plaukta nākušas.

Kristīna Apine: „Bērnībā man bija ļoti daudz mantu – gan mīkstās rotaļlietas, gan dažādas lelles. Tētis strādāja slavenajā veikalā „Sakta” Rīgā par galveno inženieri,  un šī darbavieta padomju laikos, protams, skaitījās ļoti laba. Man bija arī no viņa ārzemju komandējumiem atvestās lelles. Es atceros, ka vecāki vienmēr man mācīja izturēties ar mīlestību pret savām lellēm. Manā rīcībā nekad nebija visas rotaļlietas, kas man piederēja - vecāki izpētīja, kuras mantas man mīļākas, tās atstāja, bet pārējās salika sekcijas antresolā. Pēc pusgada tās atkal izņēma, un man tās likās kā jaunas.”

Trijām no K. Apines muzeja dāvinātajām lellēm ir joprojām oriģinālais apģērbs . Taču Kristīna stāsta, ka viņai ļoti paticis savām lellēm  darināt tērpus pašai. Vecmāmiņa – Vilhelmīne Magazniece (agrāk - Villeruša bijusi liela rokdarbniece un daudzas savas prasmes iemācījusi arī Kristīnei. Padomju (tagad – Mālkalnes) prospekta dzīvoklī, kur dzīvoja  Lielbriežu ģimene,  grāmatu plauktā atradies paprāvs „Atpūtas” žurnālu arsenāls.  Mazā Kristīna bija kā apburta ar tur ieraudzītajiem tērpu modeļiem – skaistiem un sievišķīgiem.   Vēlāk daudzas Kristīnes lelles tika ietērptas 20. gadsimta 20.-30. gadu tērpos.

Lai arī Kristīnas Apines muzeja krājumā nodotās lelles ir perfekti saglabātas,  viņa atzīst, ka ar tām spēlējusies no visas sirds, gluži kā bērni arī viņas lelles slimojušas, gribējušas būt skaistas. Tādēļ dažai no viņām nogriezti mati, citai - vēnā  iedurta lielā stikla šprice vai  uzlīmēti plāksteri, bet gandrīz visas lelles pabijušas vannā - viņām mazgāti mati, un tajos ietīti mammas Ināras metāla rullīši ar gumiju. Kristīna nosmej, ka daži „mīlestības upuri” tomēr bijuši, un šīs rotaļlietu dzīve apstājusiesi tālajos padomju laikos.

Ogres Vēstures un mākslas muzejs pateicas ogrēnietei  Kristīnei  Apinei par dāvinājumu.

 Šis ir laiks, kad daudzas padomju laika liecības ir izmestas, aizgājušas nebūtībā.  Savukārt citas,  atradušas ceļu līdz saglabāšanai, pazaudējušas stāstu par to lietotāju. Muzeja krājumu priekšmetu vislielākā  pievienotā vērtība  pastāv stāstos, liecībās – tieši tie visprecīzāk uzbur  saikni ar konkrēto  laikmetu, stāsta mums par sadzīvi, tā laika ikdienu, cilvēkiem un viņu dzīvi.

Gunta Šmidre,

Ogres Vēstures un mākslas muzeja

Informācijas speciāliste 

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .