Ievas Epneres „Ceļojošais cirks Ogres muzejā” un Kristapa Epnera „Skrējiens – Dienasgrāmata” (28.08.-3.10.2021.)
Dubultizstāde caur dažādām dokumentālām prizmām rosina aizdomāties
gan par mākslas, gan indivīda vietu dzīves telpā. Visviens, vai tas būtu pats
mākslinieks vai jebkurš no mums pašiem, kas kā cirka akrobāts mēģina noturēt
fizisku līdzsvaru uz novilktas virves un iegūt garīgu balansu ne tikai fiziskā, bet arī dzīves skrējienā.
Ievas Epneres izstādes kodolu veido Rīgas cirka fotogrāfijas. Arēnā notiekošais līdzinās rituālam, kurā ar apbrīnojamu precizitāti tiek izaicinātas fiziskās un garīgās robežas. Cirks ar aizbēgšanu no realitātes kaut vai uz pāris stundām un balansēšanu uz robežas bijis iedvesmas avots ne vienam vien māksliniekam un citām radošām personībām.
Izstādes fotogrāfijas ataino cirku kā pasauli pasaulē. Tas saistās arī ar ģimeni, kurā svarīga ir pēctecība un spēju pārmantojamība, ko cirka mākslinieki nodod no paaudzes paaudzē.
Rīgas cirks 2016. gadā tika slēgts, un I. Epneres fotogrāfiju cikls pēkšņi ieguva noslēgumu, kļūstot par iekapsulētu laikmeta liecību. Izstādē iekļauts videodarbs “Šarlote”, kas veidots kopā ar aktrisi Gunu Zariņu un mākslinieku Kirilu Ēci. Tā galvenā varone ir Antona Čehova lugas “Ķiršu dārzs” tēls, cirka māksliniece Šarlote Ivanovna. Viņa saka: “Mūžīgi viena pati, neviena man nav… un kas es esmu, kāpēc esmu, nav zināms…” Šarlotes tēla prototips ir latviešu burvju mākslinieks Johans Štrauss (1842–1919). Šis videodarbs tapa laikā, kad visas kultūrvietas tika aizvērtas, un tas ir vēstījums par mākslas vietu dzīves telpā.
Kristaps Epners, kurš kopš 2012. gada ar videokameru un GPS rakstītāju reģistrē savus ikdienas treniņus, skrējienus padarījis par mākslas izpausmes veidu, uzskatot, ka mākslas izpausmes formai nav robežu. Ar savu apgalvojumu, ka viņš neapjūkot nepazīstamās vietās un vienmēr atrodot ceļu atpakaļ, mākslinieks rosina domāt par indivīda vietu ne tikai noteiktā trajektorijā, bet kopējā dzīves telpā. Tas ir stāsts par apzinātu būšanu ar sevi, par laiku tikai sev un garīgo līdzsvarošanos.
„Mēs sastāvam no daudziem līmeņiem un telpām, kuras jāpiepilda. Ja tās nepiepilda, rodas diskomforts un mēs nobrūkam. Tas ir harmonijas jautājums,” teic K. Epners.
Ieva Epnere dzīvo un strādā Rīgā. Purvīša balvas 2019 laureāte (par personālizstādi „Dzīvo atmiņu jūra” laikmetīgās mākslas centrā „kim?”). Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (2001), Vizuālās komunikācijas nodaļu (2003) un pēcdiploma studijas HISK Gentē Beļģijā (2012).
DAAD (Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests) programmas mākslinieki Berlīnē stipendiāte, Berlīne (2019–2020).
Viņas darbi plaši izstādīti starptautiski, to skaitā personālizstādēs un grupu izstādēs Fogo Island Gallery, Fogo sala, Ņūfaundlenda; Art in General, ASV; daadgalerie, Vācija; Netwerk, Beļģija; Pirmajā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA1); Kunsthalle Wien, Austrija, un citur.
Kristaps Epners dzīvo un strādā Rīgā. 2003. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu vizuālajā komunikācijā. Bijis Purvīša balvas finālists divas reizes – 2017. un 2019. gadā.
Viņa darbi regulāri tiek izstādīti Latvjā un arī starptautiski, to skaitā Flughafen Tempelhof, Vācija; Monumental Gallery at Tartu Art House, Igaunija; Den Frie Centre of Contemporary Art, Dānija; Pirmajā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA1); Triumph Gallery, Krievija, un citur.