Galerija

4. decembrī, laikā, kad Ogre uzplaukst svētku rotā, mirdzot gaismām, eglei un eņģeļiem, Ogres Vēstures un mākslas muzejs aicināja uz pilsētas centrālo kultūras notikumu - gleznotājas Zanes Lūses izstādi "Stāsti ar laimīgām beigām".

Šī ir Zanes Lūses 10. personālizstāde, un lielākā daļa gleznu tapušas pēdējo četru mēnešu laikā, kas šo izstādi vērš jo īpašāku.

Divu ežu mazo ķepiņu satvēriens, roņu cilvēcīgais skatiens, naktstauriņš negaidītās saulesbrillēs, lielas galvas dziedošām mutēm uz gariem sērkociņkakliem, lādzīga lāča strīpainais džemperis ķimeņu laukā – tie ir tikai daži no gabaliņiem, kas kā krāsaini stikliņi krīt, veidodami rakstus kaleidoskopa spoguļu sienās. Un tie caur gleznotājas Zanes Lūses izgaismotajām prizmām rāda mūsu pasauli, savā ziņā spoguļodami mūs pašus, mūsu reālijas un attieksmi.

Zanes Lūses gleznām, kuru nosaukumi arī ir kā asprātīga vēstījuma atslēga, raksturīga īpaša tēlainība. Tas raisa asociācijas ar Alisi un nokļūšanu Brīnumzemē, kur reizēm dzīvais šķiet tik nedzīvs un nedzīvais tik dzīvs, kur dzīvnieki mēdz būt kā cilvēki, savukārt cilvēki kā dzīvnieki. Taču atšķirībā no pasakas par Alisi tas nav izdomāts stāsts. Tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, elpojam, domājam un izvēlamies gluži kā mākslinieces atainotie ežuki vai nu sadoties rokās, vai izvērst adatas aizsardzībai vai uzbrukumam.

Bieži vien ironiskā noskaņā ar otām un krāsām uz audekliem izpļāpājusies, pati māksliniece klusi stāv aiz saviem savdabīgajiem tēliem, cilvēciski siltā un slēpti filosofiskā redzējuma un brīžam skumji, brīžam nebēdnīgi vēro skatītāju pie savām gleznām. Un viņa smaida, manot mūsu atplaukušos smaidus, jo esam ieraudzījuši jaunā skatījumā visu dzīvo apkārt un apjautuši – mēs neesam vieni šajā pasaulē un lielākā daļa stāstu ir ar laimīgām beigām.

Māksliniece 2001. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas figurālās glezniecības nodaļā un glezno klasiskā eļļas glezniecības tehnikā uz audekla. Izstādēs piedalās kopš 1999. gada, no kurām dažas bija skatāmas Parīzē.

Viena no viņas izstādēm tika veltīta komponistam Raimondam Paulam. Gleznas nodēvētas, izmantojot vien visiem tuvu un mīļu viņa dziesmu nosaukumus vai dziesmu tekstu atpazīstamākās frāzes, piemēram, „Ar mani atkal runā kaijas”, „Te ir mana dzimtene”, „Mežrozīte” u.c.

Gleznotāja papildus vēstījumiem pieaugušo auditorijai ilustrējusi arī bērnu grāmatas (Māras Cielēnas „Ceļā uz Ziemassvētkiem”, Rudītes Raudupes „Mincis Brincis”, Imanta Ziedoņa „Lāča Andreja pasakas”), iedvešot tajās dzīvīgu elpu.