Pasākumi

Muzejs aicina pastaigā iepazīt Ogres bijušās sanatorijas

Ogres Vēstures un mākslas muzeja pastāvīgā ekspozīcija “Pietura Ogre” iepazīstina ar Ogres sanatoriju vēsturi, taču, kamēr muzejs apmeklētājiem nav pieejams, iedzīvotāji var iepazīt un aplūkot vēsturiskās sanatorijas pilsētvidē.

Ogrē ir trīs ēkas, kas kādreiz bijušas sanatorijas. Tās atrodamas Ogres centrālajā daļā, Jaunogrē un Pārogrē. Starp tām ir aptuveni pusstundas gājiens vai 10–15 minūšu lēns brauciens ar velosipēdu. Katra no sanatorijām ir unikāla un interesanta, taču ko tās vēsta par pagātni kopumā? Kāpēc sanatorijas vispār bija vajadzīgas? Un kāpēc starpkaru periodā, kad Ogrē dzīvoja vien  ap 1,5 tūkstoši iedzīvotāju, bija veselas trīs sanatorijas?

Muzeja mājaslapas 3 atsevišķās galerijās vēsturiskās fotogrāfijās un informatīvos aprakstos iespējams iepazīt tuvāk sanatoriju Jaunogrē, sanatoriju "Saulstari" Pārogrē un sanatoriju Rīgas ielā 14 

Muzeja aicinājums pārgājienā izzināt Ogres bānīša senos ceļus

Laikā, kad iedzīvotājiem jāievēro sociālā distancēšanās, bet pavasaris tuvojas savam plaukumam, Ogres Vēstures un mākslas muzejs iepazīstina ar Ogres šaursliežu dzelzceļa vēsturi un aicina doties dabā izzināt bānīša ceļus.

(Meža dzelzceļa strādnieki pie lokomotīves. 1930.gadi.)

No Ogres dzelzceļa stacijas cauri mežiem kādreiz stiepās šaursliežu dzelzceļa līnija līdz Lauberei. Patlaban liecības vidē par to vairs tikpat kā nav atrodamas, taču stāsts par šo meža dzelzceļu varbūt mudinās ogrēniešus un Ogres viesus izstaigāt vai ar velosipēdu izbraukāt Ogrei tuvās stigas, kurām cauri kādreiz vijies sliežu ceļš.

OGRES BĀNĪŠA KARTE

Vēsturiskais šaursliežu dzelzceļa posms Ogres tuvumā apskatāms, sākot ceļu pie tagadējās Ogres ledus halles un dodoties Tīnūžu virzienā, paejot garām pagriezienam uz Ogres tehnikumu un pagriežoties pa labi pirmajā meža stigā. Aptuveni pusstundas gājienā (2,3 km) dodoties uz priekšu pa taisnu stigu, nonāksiet līdz lēzenam pagriezienam Turkalnes ceļa virzienā. No šī pagrieziena līdz Turkalnes ceļam arī ir apmēram pusstundu garš gājiens (2,1 km). Kādreizējais Ogrei tuvākais šaursliežu dzelzceļa posms noslēdzas pie kokzāģētavas “Norupe” (pievienotajā kartē maršruta ceļš atzīmēts melnā krāsā). Tālāk bānītis pagriezās uz Turkalnes pusi. Staigātāji šajā punktā atpakaļ Ogres centrā var atgriezties vai nu gar briežu dārzu (kartē atzīmēts sarkanā krāsā) vēl pirms šosejas sasniegšanas, vai arī pāriet asfaltētajam ceļam, lai cauri Lībieškalnam nonāktu Kartonfabrikas dzīvojamajā rajonā (kartē atzīmēts zilā krāsā). No šejienes ceļu Ogres centra virzienā var turpināt gar Ogres upi.

Kurā laikā pastāvēja Ogres–Lauberes dzelzceļš?

Kustība uz Ogres–Lauberes dzelzceļa sākta 1933. gada sākumā. Otrā Pasaules kara laikā tas ticis izmantots karavīru pārvadāšanai, taču kara laikā tika nopostīts, un pēc tam tas vairs nav atjaunots.

Kāpēc mežā bija vajadzīgs šaursliežu dzelzceļš?

Ogres–Lauberes šaursliežu dzelzceļš tika būvēts mežsaimniecības nolūkiem. Koksnes transportēšana no apkārtnes novadiem notika galvenokārt pa ūdensceļiem – pa Ogres upi un Lielo Juglu baļķus pludinot, taču koksne no mežu masīviem, kas atradās tālāk no upēm, tika izvesta ar šaursliežu dzelzceļa palīdzību. Ogres–Lauberes līnijas izbūvi veica Latvijas valdība, lai pēc iespējas efektīvi izmantotu koksnes resursus, neatstājot kokus pāraugšanai.

(Kokmateriālu kraušana Ogres stacijā. 1930. gadi.)

Kas izmantoja šaursliežu dzelzceļu?

Šaursliežu dzelzceļa galvenais mērķis bija rūpniecisks, un galvenie tā lietotāji bija mežstrādnieki, taču šo līniju pamanījās izmantot arī cilvēki, kas nebija saistīti ar koksnes transportēšanu. Piemēram, Lauberes lauksaimnieki bānīti izmantoja piena, sviesta un dārzeņu nogādāšanai Ogrē. Savukārt Ogres iedzīvotāji un vasarnieki ar bānīti devās mežā pēc meža veltēm. Īpašos gadījumos bānīti izmantoja arī svētku organizēšanai jeb izpriecu braucieniem. Šādās reizēs vagonus izrotāja ar meijām, un muzikantu pavadījumā ļaudis aizbrauca līdz līnijas galapunktam, kurā notika zaļumballe.

(Izpriecu brauciena dalībnieki pie rotātiem vagoniem. 1934. gads.)

Kāds bija Ogres–Lauberes šaursliežu dzelzceļš?

Ogres–Lauberes dzelzceļa sliežu platums bija 600 mm. Līdzīgus dzelzceļus izmantoja jau pirms Pirmā pasaules kara un frontes vajadzībām kara laikā. Tie bija lētāk un ātrāk uzbūvējami par plato sliežu ceļiem, un arī to ritošais sastāvs bija salīdzinoši vieglāk uzturams, jo vagonu konstrukcijas bija vienkāršākas.

Ogres pilsētā līnija gāja cauri Jaunogrei, paralēli tagadējam Mālkalnes prospektam, kur atradās depo. Tur strādāja darbinieki, kas apkopa vagonus un lokomotīves. Jaunogres iedzīvotājiem lokomotīvju svilpe šajos gados bijusi ikdienišķa skaņa. Sliedes tālāk gāja līdz Ogres stacijai, kur kokmateriālus pārkrāva platsliežu vagonos vešanai uz Rīgu.

Šaursliežu dzelzceļam bija divi atzari, kuri sniedzās līdz Juglai un Lauberei. Līnijas kopējais garums bija 37,2 km. Vietās, kur notika koku izciršana, līniju varēja pagarināt. Pagarinājumus pēc tam nojauca un būvēja tur, kur nepieciešams. Lai mežstrādnieki labāk orientētos, dažādiem posmiem un pagriezieniem mežu masīvos bija doti atjautīgi nosaukumi. Viens no tiem ir joprojām dabā atzīmētais “Berlīnes krustojums”, kas atrodas aiz Turkalnes, no Ogres puses raugoties.

(Krustapriedes krautuve. 1934. gads.)

Kāpēc Ogres–Lauberes dzelzceļa līnija dabā vairs nav redzama?

Kopš bānīša pastāvēšanas pagājuši gandrīz 80 gadi. Sazīmēt dabā tā ceļu nav grūti, tomēr ieraudzīt ko tādu, kas patiešām liecinātu par dzelzceļa līnijas pastāvēšanu, gandrīz nav iespējams. Šaursliežu dzelzceļam veidotie uzbērumi pēc kara tika nolīdzināti, veidojot meža ceļus, pielāgojot tos automašīnām, traktoriem. Mežizstrādes darbi ir turpinājušies, vietām krūmāji aizseguši koksnes iekraušanas vietas. Turklāt šaursliežu dzelzceļa konstrukcija bija salīdzinoši vienkārši uzstādāma un nojaucama, tai nebija nepieciešami dziļi pamati. Taču paliekošas ir cilvēku atmiņas un fotogrāfijas, kuras liecina par kādreizējo Ogres novada dzīvi, kā arī sava laika rūpniecības un tehnoloģiskajiem procesiem.

(Meža dzelzceļa strādnieki, kraujot kokmateriālus uz baļķu truļiem. 1930. gadi.)

 Aktuālā izstāde

Tēlnieces Vijas Dzintares 80 gadu jubilejas ieskaņas izstāde "Tuvumā" 

Izstādē “Tuvumā” piedalās četras mākslinieces, kas ir vienotas visspēcīgākajām saitēm, raugoties uz cilvēku laikā un telpā, – viņas vieno piederība vienai ģimenei, vienam kokam, kura stumbrs iezīmējas gadskārtās un kurš sakuplojis, dzīdams jaunus zarus un zaļodams arvien no jauna. Un tā sēklas vējā izkaisās, melnā zemē aizmetas un jauni asni zeļ. Tas redzams skulptūrās, tekstildarbos, fotogrāfijās un gleznās.

Vija Ilze Dzintare – tēlniece jeb gleznotāja akmenī

Māksliniece pievēršas tēmām, kas ir nozīmīgas tieši viņai – kā cilvēkam, sievietei un latvietei. Vērojot viņas darbus, manāma viena no būtiskākajām tēmām, kas nosaka vēstījuma kodolu, – sieviete kā dzīvības devēja, uzturētāja un glabātāja. Tā ir arī pārliecība par katru cilvēku kā unikālu vērtību, kā neatraujamu posmu cilvēces gaitā.

Vija Dzintare strādā monumentālajā un stājtēlniecībā, veido portretus, mazās formas, medaļas. Viņas mākslas materiāli ir smagi un nopietni – bronza, granīts, marmors, alumīnijs. Viņas darbi uzrunā tik maigā un apgarotā plastikas valodā, kas raksturīgi vien mīlošai mātei un sirsnīgai vecmāmiņai.

Ieva Dzintare – tekstilmāksliniece jeb dažādu faktūru pavedienu vijēja

Ieva Dzintare 1998. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļu. Piedalās izstādēs kopš 1991. gada – notikušas 2 personālizstādes, kā arī piedalījusies grupas izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Paralēli savai kaislībai burties ar tekstilmateriāliem piedalījusies nozīmīgu audiovizuālu darbu tapšanā, kā arī ir grafiskā dizainere un strādā reklāmas jomā. 

Rūta Kalmuka – fotogrāfe jeb mirkļu medniece

Fotogrāfe kopš 1994. gada piedalās grupu izstādēs, kā arī sarīkotas četras personālizstādes, no kurām divas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. 2006. gadā ieguvusi 2.vietu Latvijas fotogrāfijas gada balvas dokumentālās fotogrāfijas kategorijā, kā arī 2011. gadā Baltijas portretu fotokonkursā 1. vietu kategorijā – bērnu portreti. 

Dārta Kalmuka – multimāksliniece, kas tver būtisko tā dažādajās izpausmēs

Pērn Dārta absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas audio-vizuālās mediju mākslas nodaļu. Kopš 2012. gada aktīvi iesaistās dažādos grafiskā dizaina, skatlogu iekārtošanas, foto un filmēšanas projektos. Kopš 2016. gada nododas pašiniciatīvas projektam – fotostāstam par Latvijas ielu māksliniekiem.

Izstādes “Tuvumā” radošajās izpausmēs nojaušama kopīga vēlme ar dažādiem līdzekļiem izteikt kosmiskā un cilvēciskā kvintesenci – laiku, telpu un cilvēku tajos. Darbi, lai arī katrs par sevi, savijas vienā veselumā, jo viss likumsakarīgi ir savstarpēji saistīts un atkarīgs cits no cita.

 "Ar saknēm dziļi zemē

ieķērusies,

Es izaugšu kā koks.

Man putni zaros ligzdas

vīs.

Koks šalcot šūpuļdziesmu

dziedās

Tām paaudzēm,

kas reiz pēc manis

Jaunus asnus dzīs."

(Vija Dzintare)

Gleznotājas Ivetas Priedītes izstāde "TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI"

Ogres Muzejā var apskatīt gleznotājas, Ogres Mākslas skolas skolotājas Ivetas Priedītes izstādi "TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI". Mākslinieces darbi ir apskatāmi 2. stāvā, nodarbību telpā. Laipni aicināti visi interesenti un Ogres viesi.

No bankas līdz muzejam

Ekspozīcija
"Pietura Ogre"

Pastāvīgā ekspozīcija „Pietura Ogre” piedāvā saistošu un saturiski bagātu vēstījumu par Ogres pilsētas kultūrvēsturisko attīstību.

Tas ir stāsts par Ogres pilsētu un tās iedzīvotājiem daudzu gadsimtu garumā. Par pirmajiem tās iemītniekiem Ķentes pilskalnā, slavenā Ogres gaisa un peldu kūrorta atpūtniekiem, par ievērojamā padomju laiku uzņēmuma – Ogres trikotāžas kombināta veiksmēm un neveiksmēm.

Pietura Ogre - tā ir vieta, kur apstāties un iepazīt Ogres pilsētas bagāto un daudzveidīgo vēsturi. Skatīt vietas, cilvēkus un notikumus, kas veidojuši pilsētu tādu, kādu mēs to redzam šodien.

Ekspozīciju papildina digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas – projekcijas, skaņu dušas, interaktīva karte, video un audio materiāli, ļaujot Ogres vēsturi iepazīt neparastā un aizraujošā veidā.

Māksliniecisko risinājumu veidojis mākslinieks Ģirts Boronovskis.