SIEVIETES KARĀ PĒC KARA

IZSTĀDE JAUNIEŠIEM PAR NEDZIRDĒTIEM VĒSTURES STĀSTIEM

Vēstures grāmatās un izstādēs bieži tiek izcelta vīriešu varonība nacionālajā pretošanās kustībā, taču šoreiz uzmanības centrā ir sievietes – viņu spēks, drosme un cīņa par izdzīvošanu komunistu okupētajā pēckara Latvijā. Jaunā izstāde "Sievietes karā pēc kara" izgaismo trīspadsmit dažāda vecuma Ogres novada sieviešu likteņus laikā no 1945. līdz 1958. gadam. Šie stāsti atklāj sarežģīto pēckara realitāti – izsūtījumus, pielāgošanos jaunajai dzīvei un centienus saglabāt cilvēcību sarežģītos apstākļos.

Otrā pasaules kara beigas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nenozīmēja mieru un drošu nākotni, bet otrreizēju nonākšanu komunistiskās okupācijas režīma varā. Agresīva propaganda, privātīpašuma atsavināšana, aresti un terors, kas jau bija piedzīvoti 1940.–41. gadā, atkārtojās no jauna. Taču, atšķirībā no pirmā okupācijas perioda, cilvēkiem vairs nebija ilūziju par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar okupantiem vai režīmam simpatizējošiem kolaborantiem. Divpadsmit pēckara gadus, no 1944. gada vasaras līdz 1957. gadam vismaz 13 000 Latvijas iedzīvotāju piedalījās nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībnieku cīņā ar komunistisko okupācijas režīmu. Nacionālo partizānu atbalstītāju skaits civiliedzīvotāju vidū bija vismaz 2–3 reizes lielāks.

Sieviešu dzīve komunistu okupētajā pēckara Latvijā ļoti bieži bija līdzvērtīga karam –– tā bija cīņa par izdzīvošanu. Tēvi, vīri, brāļi un dēli bija apcietināti, krituši un pazuduši kara laikā vai atradās mežos, kur turpināja cīņu. Uz sieviešu pleciem gūlās ne tikai rūpes par bērniem un tuviniekiem, bet arī fiziski smagi ikdienas darbi. Okupācijas režīma uzlikto nodokļu un pārtikas nodevu apjoma neizpildīšana draudēja ar īpašuma zaudēšanu un ieslodzījumu.

Vēl nopietnāks risks bija nacionālo partizānu atbalstīšana, un sievietes to apzinājās. Tomēr viņu pārliecība un cerības, ka komunistiskā iekārta Latvijā ilgi nepastāvēs, bija stiprākas par bailēm: nacionālie partizāni bija vienīgais reālais spēks, kurš pretojās okupantiem. Pat trūkuma un aresta draudu apstākļos viņiem netika liegta maizes šķēle un patvērums. Mežs, savukārt, kļuva par glābiņa vietu nacionālo partizānu atbalstītājām, kuras izvairījās no aresta vai bēga no 1949. gada 25. marta deportācijām.

Totalitāra režīma apstākļos par iemeslu politiskām represijām varēja kļūt nevietā izteikts vārds vai pārkāpums, par kādu demokrātiskā iekārtā tiktu piemērots naudas sods. Komunistu režīms par noziegumu uzskatīja arī līdzjūtību un mīlestību pret “nepareizajiem” cilvēkiem. Paralēli dokumentiem, fotogrāfijām un priekšmetiem izmantots arī faktos balstīts māksliniecisks risinājums.

Izstādes veidotāji: Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Inese Dreimane un mākslinieks Rolands Vēgners.


SIEVIETES KARĀ PĒC KARA

Izstādē atspoguļoti trīspadsmit dažāda vecuma Ogres novada sieviešu likteņi laikā no 1945. līdz 1958. gadam. Uz sieviešu pleciem gūlās ne tikai rūpes par bērniem un tuviniekiem, bet arī fiziski smagi darbi. Okupācijas režīma uzlikto nodokļu un pārtikas nodevu apjoma neizpildīšana draudēja ar īpašuma zaudēšanu vai ieslodzījumu. Vēl nopietnāks risks bija nacionālo partizānu atbalstīšana.

Izstādes veidotāji: Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Inese Dreimane un mākslinieks Rolands Vēgners.

Meņģeles pagasta "Zvirgzdiņi"

Inese Dreimane, OVMM vēsturniece : ”Protams, visu ir ļoti viegli izdarīt, ja esi viens sievišķis ar četriem bērniem un parādu, ko nevari samaksāt!”

Rīgas apriņķa Meņģeles pagasta “Zvirgzdiņos” dzīvoja Rengartu ģimene un uzturēja turīgu saimniecību. 1945.gada 10.februārī čekisti arestēja Pēteri Rengartu un pasludināja “Zvirgzdiņus” par “kulaku” saimniecību. Sakari ar nacionālajiem partizāniem izveidojās 1947.gada jūnijā. Neskatoties uz smagajiem materiālajiem apstākļiem un iespēju tikt arestētai, Marija Rengarte ļāva partizāniem pārnakšņot šķūnī, kā arī deva pārtiku. Rezultātā tiesāja visu ģimeni.

Brigita Koppe ar draugiem

Brigita pēc tautības bija vāciete, tāpēc kopā ar ģimeni 1941. gadā viņi devās atpakaļ uz dzimteni, taču 1948. gada pavasarī atgriezās Latvijā. Koppes dzīvoja Ogrē, Tīnužu ielā 5 -1. 

1952. gada 25. augusta vakarā Brigita kopā ar paziņām Voldemāru Petraškeviču un Hariju Valdmani, kā arī vēl dažiem jauniešiem, pastaigājās pa Ogres centru – Staļina (tagad Brīvības) ielas un Bērzu alejas krustojumā - un izdemolēja stendu, kur abās pusēs atradās Ļeņina un Staļina ģipša bareljefi. Komunistiskā režīma vadoņu attēlu sasišana skaitījās politisks “noziegums”, un izmeklēšanu veica čeka. Brigitu apsūdzēja kūdīšanā uz “nozieguma” veikšanu. 1952. gada 27. novembrī Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija piesprieda Brigitai un H. Valdmanim 10 gadus ieslodzījumā un 5 gadus nometinājumā, bet V. Petraškevičam 10 gadus, jo viņš bija nepilngadīgs.

Astra Kalniņa

Astras Kalniņas tēvs 1942. gadā iestājās policijas bataljonā un krita 1943. gada 14. februārī. Ģimenes apstākļi pēc kara bija smagi, jo mātei bija grūti nodrošināt iztiku sev un četriem bērniem. 1950. gada 11. septembrī, krievu valodas stundas laikā, Astra uz lapiņas uzrakstīja:”[..] Nāvi komunistiem! Nāvi komjauniešiem! Nestājieties komjaunatnes rindās, jo uz soli tiem draud nāve!”

Astru apcietināja 1950. gada 22. decembrī un 15. februārī LPSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģija viņai piesprieda 8 gadus ieslodzījumā un 3 gadus nometinājumā.  50. gadu vidū viņa vēl bija dzīva, taču tālākais liktenis nav zināms.  

Inese Dreimane, OVMM vēsturniece: “Tas ir totalitārais režīms! Par šādu uzvedību varētu izsaukt vecākus uz skolu, pazemināt atzīmi vai nostrostēt, bet te uzreiz aiz restēm, uz čeku, uz Stabu ielu.”